2005. gada oktobris
Pieturas: Cīrihe
Vintentūra, Bodenezers
Vēla nakts vai agrs rīts. Samērā silts, kaut jau oktobris. Pa pilsētu staigā jaunieši …diskotēka vēl nav beigusies. Es staigāju pa ielām meklējot Omu, kura kā akā iekritusi. Pārpratums liek nervozēt, tomēr, paldies Dievam, viss beidzas laimīgi. Pirms iebraukšanas lidostā radio sāk skanēt projām jājiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt-diezgan zīmīgi un visi saausās. Lidostā esam ļoti laicīgi, biļešu kases vēl nestrādā. Var nesteidzīgi aiziet uz tualeti, kurā šajā agrajā stundā viss ir perfekti tīrs, spīdīgs un smaržojošs un kārtīgi noskalot seju, kas ir ļoti iekaisusi. Paceļamies. Var just, ka lidmašīna strauji uzņem augstumu. Vēl ir tumšs un Boings ielido piķa melnā naktī. Cerēju pa logu ieraudzīt vismaz pilsētas vai šoseju ugunis, tomēr nē, absolūtā tumsa. Zaļā tēja ar citronu ir perfekts tonizētājs, tikai viens lats, un man pēkšņi izliekas, ka lasis ir spīdīga zelta zivtiņa. Beidzot parādās arī Saulīte un ar to gaismas un mākoņu spēles, tomēr tikai lidmašīnas manā pusē, otrā vēl joprojām viss ir ļoti tumšs. Beidzot parādās kādas pilsētas ugunis, laikam Malme. Ejam uz sēšanos Kopenhāgenā. Tam seko stresaina pārskriešana cauri visai lidostai (jo laika nav nemaz), lai paspētu uz Šveices lidmašīnu. Šveicē Alpus neredz, tikai Juras kalnus. Starp nelieliem pauguriem grabot, klabot un manevrējot, ielidojam Cīrihē. Turpat lidostā iegādājamies vilciena biļetes, lai nokļūtu Cīrihes centrā. Nobraucam pa eskalatoru zem lidostas esošajā dzelzceļa stacijā, nospiežot pogu atveras vilciena durvis un iekļūstam kaut kādā pilnā, vairāklīmeņu vagonā ar galdiņiem, knapi atrodot sēdvietas blakus itāliski runājošām meitenēm. Braucot uz Cīrihi redzam diezgan nepievilcīgas urbanizētas pilsētas ainas. Biju lasījis, ka Cīrihes galvenā stacija ir ļoti iespaidīga… izkāpju un tūlīt pārjautāju vai šī ir galvenā stacija, man liekas, esam izkāpuši kaut kādā priekšpilsētā.. ir gan, tikai līdz galvenajai ēkai jāpaiet uz priekšu. Drīz esam to sasnieguši un izejam no stacijas, priekša upe.. hmm, tātad vilcieni turpina ceļu zem upes, gluži kā metro. Šī vietiņa jau liekas stipri skaistāka. Tomēr mana vazāšanās pa Cīrihes ielām atkrīt, jo Uldim ļoti sāpot kājas. Tā mēs apmetam nelielu loku ap staciju, pārejot divus tiltus nolemjam iestiprināties ielas kafejnīcā. Spīd saule, sēžu upes malā, vēroju Cīrihes namu arhitektūru un ielās braucošās mašīnas un ejošos cilvēkus.
Vēsture
Kopš 5.gs.p.m.ē. tagadējā Šveices teritorijā dzīvojuši etruksu izcelsmes reti autrumos un ķeltu izcelsmes helvēti rietumos. 58.g.m.ē. Helvēcija un Retija tika iekļautas Romas sastāvā. 260.gadā tām uzbruka ģermāņu alemaņi austrumos un burgundi rietumos. 6. gs. alemaņus un burgundus pakļāva franki. 1291. gadā brīvie zemnieki no Švīces, Ūrī un Untervaldenes mežu kantoniem noslēdza savienību pret Hābsburgiem. Uz šīs savienības pamata izveidojās Šveices konfederācija. 14.gs. tai pievienojās Lucernas, Cīrihes, Glarusas, Cūgas un Bernes kantoni. Pēc vairākām kaujām ar Hābsburgiem 1499. gadā Šveice izcīnīja neatkarību no Vācu impērijas. Leģenda vēsta par Vilhelmu Tellu, kurš izglābās no nāvessoda, jo izšaujot no stopa trāpīja ābolā uz sava dēla galvas. Stops bijis galvenais ierocis Šveices armijas arsenālā. Šveiciešiem bija drosmīgu karavīru reputācija, tāpēc Romas pāvets 1506.gadā izveidoja šveiciešu gvardi, kas joprojām apsargā Vatikānu.
Iedzīvotāji – 7 milj.
Teritorija – 40 tūkst km2. 26 kantoni. Reljefs-ziemeļrietumos Juras kalni, Šveices plakankalne-Vidusszeme, Alpi- dienvidos un austrumos
Valoda – Vācu valodā runā vidienē un ziemeļos, franču-rietumos, itāļu-dienvidos, retroromāņu-Garubindinē
Ekonomika – lats 2,3 franki, franks 0,434 lati
vvin! ceļojumi 